Ar moto “Viena saule, tas pats mēness, visiem viena tēva valodiņ’” 2007. gadā no 8. līdz 15. jūlijam aizritēja 3x3 nometne Alsviķos, ko vadīja pieredzējušie nometņu vadītāji Dzintra Zvejniece un Imants Dreiblats.
Šāds moto nometnei nebūt nebija nejauši izvēlēts. Alsviķi ir vieta, kam piestāv tieši šādi vārdi, jo skola, kurā visu nedēļu dzīvoja nometnieki, ir pieredzējusi dažādus laikus un cilvēkus. Savulaik skolā mitinājās meitenes un puiši, kas bija pārkāpuši likumu, tamdēļ viņu mājvietu tolaik apjoza augsts žogs. Tagad Alsviķu profesionālajā skolā mācās cilvēki ar īpašām vajadzībām. Un tieši tādēļ ir vērts uzsvērt, ka saule, mēness un valoda mums ir viena un tā pati, lai arī kāds dara blēņas vai kādam liegts dzirdēt vai runāt.
Tieši izvēlētā moto dēļ visu nedēļu nometnieki tika mudināti domāt par sauli, tādēļ jau nometnes atklāšanā Latvijas 3x3 padomes priekšsēde Inese Krūmiņa atgādināja, ka saule vienlīdz spoži un dāsni spīd visiem, neprasot, vai tu visus darbus esi padarījis un muti nomazgājis. Saule spīd un silda, neko neprasot pretī. Tieši tā Inese visus nometniekus mudināja pavadīt visu nedēļu: starot, neko neprasot pretī.
Vēl un vēlreiz saules tēma tika atgādināta arī sirsnīgajā Saules daudzinājuma vakarā Alsviķu kalnā, kur nometniekus mudināja padomāt par to, ka saulītes vārdā saucam savus mīļākos cilvēkus, ka pēc saules tiecas visi un ka no saules mums ikvienam būtu jāmācās dzīvot un mīlēt.
Alsviķu nometni jo savdabīgāku padarīja arī veiksmīgā skaitļa “trīs” ierušināšanās nometnes gaisotnē. Iedomājieties: šī bija jau 33 3x3 nometne Latvijā, turklāt tā notika triju valstu – Latvijas, Krievijas un Igaunijas – krustpunktā – pašos Latvijas ziemeļaustrumos.
Protams, ka ieguvumu jau atkal bija daudz: cits iemācījās uzpīt sev doņu cepuri vai izkala gredzenu, bet cits iemācījās saprast, ka viņš ir vērtība zem šīs saules. Kā izvērtēt, kurš ieguvums lielāks? Kādam sariesās asaras acīs jau satiekoties, citam šķiroties, citam dzirdot ērģeles Alūksnes luterāņu baznīcā, vēl citam daudzinājumā vai svecīšu dievkalpojumā. Bet citam, redzot savu bērnu, mammu, vīru vai sievu priecīgu un piepildītu. Varbūt ar rokasspiediena siltumu vakara dziesmā vai kora dziedājumu noslēguma koncertā. Bet varbūt ar sauli, kas gan visā nedēļas atspīdēja visai reti. Bet varbūt mēs par maz sauli saucām?
Savās zinībās ar nometniekiem dalījās vairāk nekā 30 vietējie Alūksnes ļaudis, un nometnes vadītāji vēl un vēlreiz uzsvēra, cik ļoti atsaucīgi bijuši alūksnieši gan gatavojoties nometnei, gan uzņemot visus 487 nometnes dalībniekus.
Pavisam nometnē piedalījās 435 dalībnieki no Latvijas, 7 – no Krievijas, 5 – no Lietuvas, 11 – no Kanādas, 10 – no ASV, 8 – no Austrālijas, 4 – no Beļģijas, 1 – no Zviedrijas, 4 – no Lielbritānijas un 2 – no Vācijas. 168 cilvēki nometnē bija no Alūksnes un Alūksnes rajona.
Kā jau allaž, nometnieki aizrāvās gan rīta, gan pusdienu un pēcpusdienas ievirzēs. Ar sajūsmu nometnieki avīzei “Saulesrats” stāstīja par alūksnieša Jāņa Poļa vadīto ievirzi, kurā varēja izzināt vietējo vidi: saprast, ka ikkatrs kalns nav tikai kalns – lielākā daļa no tiem ir svētvietas. Tāpat nometniekus sajūsmināja ventspilnieces Līgas Reiteres pļavu mācība, kurā varēja uzzināt pat to, ka ozollapas var pat ēst, tā gūstot īpašu spēku. Un, protams, nometnieki dziedāja Jāņa Zirņa vadītajā korī, un tā dziedāja, ka noslēguma koncertā skatītāji pat nenoturējās un kora dziesmu pavadībā uzgrieza pat pa valsim. Visu nedēļu nometnē pina, vija, tamborēja, klausījās, runāja un domāja – par sevi, par sauli un dzīvi zem tās.
Neatsverams ir arī ārzemju latviešu devums nometnes norisē. Kā allaž, klausītāji ik rītu labprāt devās uz ievirzi “Ģimeņu seminārs”, ko vadīja Līga Ruperte un Māra Tupese, un tikpat sirsnīgas un pārdomas rosinošas sarunas izdevās arī Ievai Graufeldei no Zviedrijas, kas nometnē rīkoja arī Svecīšu dievkalpojumu, atgādinot, ka katrā mums mīļajā cilvēkā ir mazliet no Dieva. Lieliski māla trauki izdevās Gundegas Peniķes vadītajā Keramikas ievirzē, Maruta Voitkus-Lūkina, kas uz nometni bija mērojusi vistālāko ceļu, mudināja domāt par latviešu dievziņu, trimdas kultūras vēstures zinībās ielūkojās nometnieki kanādiešu Anitas un Gunta Liepiņu gādībā, bet par politiku domāt mudināja Laima Vlasova un Jānis Peniķis, savukārt piecās lielajās okupācijas tēmā mudināja ieklausīties Valters Nollendorfs.
Tomēr jāuzsver, ka ieguldījumu nometnes dzīvē ārzemju latvieši dod, vien vadot ievirzes. Nē, ieguldījums var būt arī citāds. Lai kā arī reizēm Latvijas latviešiem šķiet, ka rietumu latvieši grib mūs pārlieku bieži pamācīt, kā dzīvot, jāatzīst, ka bieži vien mums patiešām jāmācās no viņiem arī tad, kad padoms netiek pateikts vārdiem. Nu, neprotam, neprotam mēs tik bieži pateikt labu vārdu un neprotam kritizēt, pamācīt vai bārt vienatnē, bet paslavēt un teikt atzinību publiski. Tas mums jāmācās. Varbūt pat trīsreiz pa trīs.
Lolita Lūse, Alsviķu 3x3 avīzes “Saulesrats” redaktore