No mācekļiem par meistariem – nedēļa Strenču 3×3
Vienu jūlija nedēļu Gaujas plostnieku galvaspilsēta Strenči kļuva arī par pasaules latviešu 3×3 galvaspilsētu. No 12. līdz 19. jūlijam te notika 69. Latvijas 3×3 saiets, pulcējot ap 425 lielu un mazu dalībnieku, ieskaitot vietējos iedzīvotājus.
Saieta vadmotīvs bija «Amats» – prasme, kas tiek nodota no paaudzes paaudzē, apgūta no meistara un pilnveidota darot. Nedēļas laikā tapa lietas, ko varēja paņemt rokās un aizvest mājās, bet tikpat svarīgas bija sarunas, dziesmas, satikšanās un prasmes, kas palika pašos dalībniekos.
Strenču 3×3 vadīja Baiba un Rolands Auziņi kopā ar meitām Madaru, Dārtu un Elīzu. Auziņu ģimenei 3×3 nav svešs – kustībā viņi darbojas vairāk nekā 20 gadu un 2022. gadā jau vadīja saietu Mālpilī. Šoreiz vietas izvēlē bija arī personisks stāsts: Strenči ir Baibas dzimtā pilsēta, te dzīvo viņas vecāki Dace un Uldis Priedīši, bet Strenču pamatskolas direktore Dace Gaigala, kura aktīvi iesaistījās saieta tapšanā, ir Baibas skolasbiedrene. Organizatoru komandā darbojās arī Treimaņu, Zvīguļu, Malzubru un Preisu ģimenes.
«Meistaru galvaspilsēta» – tā Strenčus, atklājot saietu, nosauca Rolands Auziņš. Saieta centrs bija Strenču pamatskola, taču nedēļas dzīve neaprobežojās ar vienu ēku – ievirzes un pasākumi notika arī citviet pilsētā. Tādējādi 3×3 dalībnieki nedēļas laikā iepazina arī pašus Strenčus – nelielo Gaujas pilsētu ar tās īpašo plostniecības vēsturi.
No Latvijas līdz Jaunzēlandei
Strenčos vienā 3×3 saimē satikās 425 cilvēku. No viņiem 351 pārstāvēja Latviju, bet 74 bija ieradušies no citām valstīm vai norādījuši jauktu valstu piederību. Visvairāk ārvalstu dalībnieku bija no ASV – 11, Beļ
ģijas – deviņi, Vācijas – septiņi, Spānijas un Zviedrijas – pa sešiem, Izraēlas un Lietuvas – pa četriem, Austrijas, Īrijas un Norvēģijas – pa trim.
Taču ar to 3×3 pasaules karte nebeidzās. Saietā bija pārstāvēta arī Grieķija, Slovēnija, Luksemburga, Portugāle un Itālija, bet no tālākām pasaules malām uz Strenčiem bija atbraukuši dalībnieki no Austrālijas, Ķīnas un Jaunzēlandes. Vēl vairāki bija norādījuši jauktu piederību Latvijai un Austrijai, Latvijai un Vācijai vai Latvijai un ASV. Tādējādi vienā nelielā Vidzemes pilsētā uz nedēļu satikās Latvijā un ļoti dažādās pasaules malās dzīvojošie latvieši.
Tikpat plašs bija paaudžu loks. Jaunākajam 3×3 dalībniekam vēl nebija apritējis pat gadiņš, vecākajiem bija 82 gadi. Turklāt 176 jeb gandrīz divas piektdaļas saieta dalībnieku bija bērni un jaunieši līdz 18 gadu vecumam. Īpaši kupli pārstāvēta bija 8–12 gadu vecuma grupa – 66 bērni. Savukārt starp pieaugušajiem visvairāk bija 46–55 gadus vecu dalībnieku – 71.
Šie skaitļi labi raksturo vienu no 3×3 būtiskākajām iezīmēm – te nav atsevišķas pasaules bērniem, jauniešiem, viņu vecākiem un vecvecākiem. Visi nedēļu dzīvo vienā saimē. Kamēr vienā telpā darbojas meistars, kurš savu amatu kopis gadu desmitiem, turpat blakus pirmo mezglu sien vai pirmo koka priekšmetu darina bērns. Tieši tā prasmes, dziesmas, stāsti un tradīcijas pāriet no vienas paaudzes nākamajā.
Amats – gan rokām, gan galvai
3×3 saieta diena tradicionāli sadalīta vairākos ieviržu cēlienos, un Strenčos izvēle bija tik plaša, ka lielākā grūtība nereti bija izlemt, ko neizvēlēties. Vadmotīvs «Amats» visredzamāk atklājās praktiskajās nodarbībās. Vienā telpā skanēja āmuri, citā šuva, mezgloja vai darināja rotas, vēl citur smaržoja ēdiens.
Varēja mācīties rotkalšanu, mezglošanu, puzuru darināšanu, pastalu un citu ādas darbu gatavošanu, keramiku, kokapstrādi, lina kreklu un vamžu šūšanu. Jāņa Grantiņa vadībā tapa pamatīgi ozolkoka alus kausi un sulas krūzes ar nerūsējošā tērauda oderi, bet Lauris Cekuls ierādīja alus darīšanas noslēpumus. Bija iespējams apgūt pirts gudrības un latvisko virtuvi. Daudzviet blakus pieaugušajiem darbojās arī bērni, tā ļoti tieši īstenojot seno amata apguves principu – māceklis skatās, mēģina un pamazām pats kļūst par pratēju.
Tomēr amats Strenču 3×3 netika saprasts tikai kā prasme kaut ko izgatavot ar rokām. Arī spēja sarunāties, domāt, veidot attiecības, orientēties digitālajā pasaulē vai izprast savu dzimtu ir prasme, kas jāmācās. Tāpēc līdzās roku darbiem bija ģimeņu seminārs, sarunas par dzimtas spēku, diasporu un digitālo pratību, improvizācijas teātris un citas ievirzes. «Apvārsnī» ik dienu varēja satikt citu cilvēku un klausīties viņa pieredzes stāstā. Saiets bija vieta arī kustībai un mūzikai: sporta spēles, danči ģimenēm, gongi un kadriļas.
Bērniem pašiem sava darīšana
3×3 nav nometne, kur vecāki nodod bērnus audzinātājiem un paši dzīvo atsevišķu dzīvi. Te vienā saietā satiekas vairākas paaudzes – no pavisam maziem bērniem līdz vecvecākiem. Daļu laika ģimene pavada kopā, bet daļu katrs dodas uz savu ievirzi.
Arī Strenčos bērniem bija pašiem sava darbu pilna diena. Mazajiem bija gan rotaļas un radošas nodarbības, gan iespēja strādāt ar dažādiem materiāliem un pašiem piedzīvot prieku par lietu, kas radīta savām rokām. Pašiem mazākajiem bija nodarbības siltos graudos un Čučumuiža, lielākajiem – dažādas praktiskas, muzikālas un kustību nodarbības.
Pieaugušajiem reizēm atlika vien brīnīties, cik pacietīgi bērns spēj darboties, ja viņam iedod īstus instrumentus, labu meistaru un ļauj pašam izmēģināt. Saieta tēma tā ieguva vēl vienu nozīmi: amats dzīvo tik ilgi, kamēr ir kāds, kurš to prot, un kāds, kuram to nodot.
No ievirzēm līdz dančiem
Ja 3×3 būtu tikai meistarklašu nedēļa, tas nebūtu 3×3. Tikpat svarīgs ir viss, kas notiek pēc ievirzēm – vakara viesi, koncerti, kopīga dziedāšana, danči, nīkšana un sarunas, kurās cilvēki reizēm iepazīstas daudz tuvāk nekā dienas nodarbībās.
Rīti sākās ar ķermeņa un gara modināšanu, pēc brokastīm saieta ļaudis kopā skatījās rīta televīziju un dziedāja rīta dziesmu, bet tad pilsēta piepildījās ar cilvēkiem, kuri devās katrs uz savu ievirzi. Vakaros visi atkal sanāca kopā.
Saieta nedēļā notika koncerti, danči, tikšanās ar vakara viesiem un ekskursijas. Īpašs notikums bija 3×3 dalībnieku gājiens cauri Strenčiem uz pilsētas estrādi – no skolas sporta laukuma pa Pulkveža Brieža un Jāņa ielu. Tā bija viena no reizēm, kad saiets īpaši redzami izgāja ārpus skolas sienām un kļuva par daļu no pilsētas dzīves.
Arī ekskursijās 3×3 ļaudis nebrauca tikai apskatīt skaistas vietas. Saieta tēma mudināja meklēt cilvēkus, kuri kaut ko prot un dara, iepazīt apkārtnes saimniekus, vietējos amatus un stāstus. Strenču atrašanās pie Gaujas savukārt ļāva atkal un atkal atgriezties pie pilsētas īpašās identitātes – plostniecības. Te amata prasme nav abstrakts jēdziens: vēl pavisam nesen prasme sasiet plostu, pazīt upi un vadīt baļķu plostu pa Gauju bija reāls darbs un iztikas avots.
Meistara pūrs līdzi uz mājām
No svētdienas ierašanās līdz nākamās svētdienas atvadām – viena nedēļa. Kalendārā tas nav daudz, bet 3×3 dzīvē tajā var ietilpt pārsteidzoši daudz.
Var paspēt no cilvēka, kurš nekad nav turējis rokā konkrētu instrumentu, kļūt par tādu, kurš mājās aizved paša darinātu lietu. Var iemācīties jaunu dziesmu un pēc dažām dienām vairs neatcerēties, kurā vakarā to dzirdēji pirmoreiz. Bērni atrod draugus un pēc pāris dienām pa Strenčiem pārvietojas bariņos. Pieaugušie iepazīstas ievirzē, turpina sarunu pusdienās un attopas nīkšanā krietni pēc pusnakts.
Un varbūt tieši tāpēc Strenču saieta vadmotīvs «Amats» nedēļas beigās nozīmēja vairāk nekā sākumā. Meistars nav tikai cilvēks, kurš perfekti prot kalt rotu, šūt, darināt koka kausu vai brūvēt alu. Meistarība ir arī prasme nodot otram to, ko pats zini, un dot viņam drosmi mēģināt.
Saietam beidzoties, Strenču skola kļuva klusāka, no telpām pazuda instrumenti un materiāli, čemodānos sagūla nedēļas laikā darinātais. Cilvēki devās katrs uz savu pusi – uz dažādām Latvijas vietām un atpakaļ uz ASV, Beļģiju, Vāciju, Spāniju, Zviedriju, Izraēlu, Lietuvu, Austriju, Īriju, Norvēģiju, Grieķiju, Slovēniju, Luksemburgu, Portugāli, Itāliju, Austrāliju, Ķīnu un Jaunzēlandi. Taču līdzi brauca ne tikai pašu darinātās lietas, bet arī jaunas prasmes, dziesmas, draudzības un apziņa, ka, lai cik tālu pasaulē dzīvotu, uz nedēļu iespējams atkal satikties vienā latviskā saimē.
Vienu jūlija nedēļu Gaujas plostnieku galvaspilsēta Strenči kļuva arī par pasaules latviešu 3×3 galvaspilsētu. No 12. līdz 19. jūlijam te notika 69. Latvijas 3×3 saiets, pulcējot ap 425 lielu un mazu dalībnieku, ieskaitot vietējos iedzīvotājus.
Saieta vadmotīvs bija «Amats» – prasme, kas tiek nodota no paaudzes paaudzē, apgūta no meistara un pilnveidota darot. Nedēļas laikā tapa lietas, ko varēja paņemt rokās un aizvest mājās, bet tikpat svarīgas bija sarunas, dziesmas, satikšanās un prasmes, kas palika pašos dalībniekos.
Strenču 3×3 vadīja Baiba un Rolands Auziņi kopā ar meitām Madaru, Dārtu un Elīzu. Auziņu ģimenei 3×3 nav svešs – kustībā viņi darbojas vairāk nekā 20 gadu un 2022. gadā jau vadīja saietu Mālpilī. Šoreiz vietas izvēlē bija arī personisks stāsts: Strenči ir Baibas dzimtā pilsēta, te dzīvo viņas vecāki Dace un Uldis Priedīši, bet Strenču pamatskolas direktore Dace Gaigala, kura aktīvi iesaistījās saieta tapšanā, ir Baibas skolasbiedrene. Organizatoru komandā darbojās arī Treimaņu, Zvīguļu, Malzubru un Preisu ģimenes.
«Meistaru galvaspilsēta» – tā Strenčus, atklājot saietu, nosauca Rolands Auziņš. Saieta centrs bija Strenču pamatskola, taču nedēļas dzīve neaprobežojās ar vienu ēku – ievirzes un pasākumi notika arī citviet pilsētā. Tādējādi 3×3 dalībnieki nedēļas laikā iepazina arī pašus Strenčus – nelielo Gaujas pilsētu ar tās īpašo plostniecības vēsturi.
No Latvijas līdz Jaunzēlandei
Strenčos vienā 3×3 saimē satikās 425 cilvēku. No viņiem 351 pārstāvēja Latviju, bet 74 bija ieradušies no citām valstīm vai norādījuši jauktu valstu piederību. Visvairāk ārvalstu dalībnieku bija no ASV – 11, Beļ
ģijas – deviņi, Vācijas – septiņi, Spānijas un Zviedrijas – pa sešiem, Izraēlas un Lietuvas – pa četriem, Austrijas, Īrijas un Norvēģijas – pa trim.Taču ar to 3×3 pasaules karte nebeidzās. Saietā bija pārstāvēta arī Grieķija, Slovēnija, Luksemburga, Portugāle un Itālija, bet no tālākām pasaules malām uz Strenčiem bija atbraukuši dalībnieki no Austrālijas, Ķīnas un Jaunzēlandes. Vēl vairāki bija norādījuši jauktu piederību Latvijai un Austrijai, Latvijai un Vācijai vai Latvijai un ASV. Tādējādi vienā nelielā Vidzemes pilsētā uz nedēļu satikās Latvijā un ļoti dažādās pasaules malās dzīvojošie latvieši.
Tikpat plašs bija paaudžu loks. Jaunākajam 3×3 dalībniekam vēl nebija apritējis pat gadiņš, vecākajiem bija 82 gadi. Turklāt 176 jeb gandrīz divas piektdaļas saieta dalībnieku bija bērni un jaunieši līdz 18 gadu vecumam. Īpaši kupli pārstāvēta bija 8–12 gadu vecuma grupa – 66 bērni. Savukārt starp pieaugušajiem visvairāk bija 46–55 gadus vecu dalībnieku – 71.
Šie skaitļi labi raksturo vienu no 3×3 būtiskākajām iezīmēm – te nav atsevišķas pasaules bērniem, jauniešiem, viņu vecākiem un vecvecākiem. Visi nedēļu dzīvo vienā saimē. Kamēr vienā telpā darbojas meistars, kurš savu amatu kopis gadu desmitiem, turpat blakus pirmo mezglu sien vai pirmo koka priekšmetu darina bērns. Tieši tā prasmes, dziesmas, stāsti un tradīcijas pāriet no vienas paaudzes nākamajā.
Amats – gan rokām, gan galvai
3×3 saieta diena tradicionāli sadalīta vairākos ieviržu cēlienos, un Strenčos izvēle bija tik plaša, ka lielākā grūtība nereti bija izlemt, ko neizvēlēties. Vadmotīvs «Amats» visredzamāk atklājās praktiskajās nodarbībās. Vienā telpā skanēja āmuri, citā šuva, mezgloja vai darināja rotas, vēl citur smaržoja ēdiens.
Varēja mācīties rotkalšanu, mezglošanu, puzuru darināšanu, pastalu un citu ādas darbu gatavošanu, keramiku, kokapstrādi, lina kreklu un vamžu šūšanu. Jāņa Grantiņa vadībā tapa pamatīgi ozolkoka alus kausi un sulas krūzes ar nerūsējošā tērauda oderi, bet Lauris Cekuls ierādīja alus darīšanas noslēpumus. Bija iespējams apgūt pirts gudrības un latvisko virtuvi. Daudzviet blakus pieaugušajiem darbojās arī bērni, tā ļoti tieši īstenojot seno amata apguves principu – māceklis skatās, mēģina un pamazām pats kļūst par pratēju.
Tomēr amats Strenču 3×3 netika saprasts tikai kā prasme kaut ko izgatavot ar rokām. Arī spēja sarunāties, domāt, veidot attiecības, orientēties digitālajā pasaulē vai izprast savu dzimtu ir prasme, kas jāmācās. Tāpēc līdzās roku darbiem bija ģimeņu seminārs, sarunas par dzimtas spēku, diasporu un digitālo pratību, improvizācijas teātris un citas ievirzes. «Apvārsnī» ik dienu varēja satikt citu cilvēku un klausīties viņa pieredzes stāstā. Saiets bija vieta arī kustībai un mūzikai: sporta spēles, danči ģimenēm, gongi un kadriļas.
Bērniem pašiem sava darīšana
3×3 nav nometne, kur vecāki nodod bērnus audzinātājiem un paši dzīvo atsevišķu dzīvi. Te vienā saietā satiekas vairākas paaudzes – no pavisam maziem bērniem līdz vecvecākiem. Daļu laika ģimene pavada kopā, bet daļu katrs dodas uz savu ievirzi.
Arī Strenčos bērniem bija pašiem sava darbu pilna diena. Mazajiem bija gan rotaļas un radošas nodarbības, gan iespēja strādāt ar dažādiem materiāliem un pašiem piedzīvot prieku par lietu, kas radīta savām rokām. Pašiem mazākajiem bija nodarbības siltos graudos un Čučumuiža, lielākajiem – dažādas praktiskas, muzikālas un kustību nodarbības.
Pieaugušajiem reizēm atlika vien brīnīties, cik pacietīgi bērns spēj darboties, ja viņam iedod īstus instrumentus, labu meistaru un ļauj pašam izmēģināt. Saieta tēma tā ieguva vēl vienu nozīmi: amats dzīvo tik ilgi, kamēr ir kāds, kurš to prot, un kāds, kuram to nodot.
No ievirzēm līdz dančiem
Ja 3×3 būtu tikai meistarklašu nedēļa, tas nebūtu 3×3. Tikpat svarīgs ir viss, kas notiek pēc ievirzēm – vakara viesi, koncerti, kopīga dziedāšana, danči, nīkšana un sarunas, kurās cilvēki reizēm iepazīstas daudz tuvāk nekā dienas nodarbībās.
Rīti sākās ar ķermeņa un gara modināšanu, pēc brokastīm saieta ļaudis kopā skatījās rīta televīziju un dziedāja rīta dziesmu, bet tad pilsēta piepildījās ar cilvēkiem, kuri devās katrs uz savu ievirzi. Vakaros visi atkal sanāca kopā.
Saieta nedēļā notika koncerti, danči, tikšanās ar vakara viesiem un ekskursijas. Īpašs notikums bija 3×3 dalībnieku gājiens cauri Strenčiem uz pilsētas estrādi – no skolas sporta laukuma pa Pulkveža Brieža un Jāņa ielu. Tā bija viena no reizēm, kad saiets īpaši redzami izgāja ārpus skolas sienām un kļuva par daļu no pilsētas dzīves.
Arī ekskursijās 3×3 ļaudis nebrauca tikai apskatīt skaistas vietas. Saieta tēma mudināja meklēt cilvēkus, kuri kaut ko prot un dara, iepazīt apkārtnes saimniekus, vietējos amatus un stāstus. Strenču atrašanās pie Gaujas savukārt ļāva atkal un atkal atgriezties pie pilsētas īpašās identitātes – plostniecības. Te amata prasme nav abstrakts jēdziens: vēl pavisam nesen prasme sasiet plostu, pazīt upi un vadīt baļķu plostu pa Gauju bija reāls darbs un iztikas avots.
Meistara pūrs līdzi uz mājām
No svētdienas ierašanās līdz nākamās svētdienas atvadām – viena nedēļa. Kalendārā tas nav daudz, bet 3×3 dzīvē tajā var ietilpt pārsteidzoši daudz.
Var paspēt no cilvēka, kurš nekad nav turējis rokā konkrētu instrumentu, kļūt par tādu, kurš mājās aizved paša darinātu lietu. Var iemācīties jaunu dziesmu un pēc dažām dienām vairs neatcerēties, kurā vakarā to dzirdēji pirmoreiz. Bērni atrod draugus un pēc pāris dienām pa Strenčiem pārvietojas bariņos. Pieaugušie iepazīstas ievirzē, turpina sarunu pusdienās un attopas nīkšanā krietni pēc pusnakts.
Un varbūt tieši tāpēc Strenču saieta vadmotīvs «Amats» nedēļas beigās nozīmēja vairāk nekā sākumā. Meistars nav tikai cilvēks, kurš perfekti prot kalt rotu, šūt, darināt koka kausu vai brūvēt alu. Meistarība ir arī prasme nodot otram to, ko pats zini, un dot viņam drosmi mēģināt.
Saietam beidzoties, Strenču skola kļuva klusāka, no telpām pazuda instrumenti un materiāli, čemodānos sagūla nedēļas laikā darinātais. Cilvēki devās katrs uz savu pusi – uz dažādām Latvijas vietām un atpakaļ uz ASV, Beļģiju, Vāciju, Spāniju, Zviedriju, Izraēlu, Lietuvu, Austriju, Īriju, Norvēģiju, Grieķiju, Slovēniju, Luksemburgu, Portugāli, Itāliju, Austrāliju, Ķīnu un Jaunzēlandi. Taču līdzi brauca ne tikai pašu darinātās lietas, bet arī jaunas prasmes, dziesmas, draudzības un apziņa, ka, lai cik tālu pasaulē dzīvotu, uz nedēļu iespējams atkal satikties vienā latviskā saimē.