© Sandra Milevska
Zibens ātrumā aizjoņojušajai vasarai šogad piemita nepārprotama iezīme, kuru katru dienu izspēlēja trīsreiztrīsnieki, gan Gaŗezera, gan Katskiļu—laika un telpas maznozīmīgums, jo kāda nozīme laikam, ja var vēlāk un atkārtoti apgūt notikušo, un kāda nozīme vietai, ja viss notiek virtuāli? Esam universalizējušies, pārklājot pēc patikas divas atsevišķas pārbagātas programmas, jaucot no ģeogrāfiski milzu attālumiem ne tikai pašus dalībniekus un pasniedzējus, intervējamos, un iemaņu demonstrētājus, bet arī pašu vielu. Nemainīgs paliek tikai viens: lielo darbu—noorganizēt divas bagātas programmas—prasa daudz roku, šajā gadījumā, Gaŗezeram Māra Linde, Maija Zaeska, Daiga Rūtiņa, bet Katskiļiem Ingrīda Jansone, Laila Medne, Ilze Kancāne, Māra Ast, Silvija Mežgaile, Helēna Vīksniņa, un Laila Gansert—paldies visām!
Pirmais visgardākais kumoss ir abu 3×3 programmu kulināro iemaņu apgūšanas klāsts, kura smagumpunkts ir pēc barības brēcoša vēdera apmierināšana ar tipiski latviskiem ēdieniem, kuri autentiskā izpildījumā vismaz Ziemeļamerikas kontinentā nav uz katra stūra dabūnami. Cept, vārīt, šmorēt un sautēt nav nekāds jaunums, bet centīgie nometnieki pievērsās ilgajiem vairāku dienu procesiem: skābēt un raudzēt gan kāpostus (Māra Vilde), gan rudzu ieraugu saldskābmaizei (Māra Linde) un eksotiskajai kombučai (Gundega Puidze), visu noskalojot ar Ingas Lucānes medus kvasu un Viestura Zariņa, īsta lietpratēja, alu.
Praktiskās nodarbības sniedza iespēju apgūt dažnedažādas iemaņas: adīt uz rokām uzvelkamus „maučus” (Maija Kulakova); gleznot uz zīda (Inga Strause Godeford); gleznot ar ūdenskrāsām, (Linda Treija); gatavot ziedu un dāvanu aranžējumus (Anita Siliņa); izsekot savas dzimtas ģenealoģijai (Lilita Matisone); pazīt kokgriešanas rīkus un rakstus, pašam veicot praktisko darbu (Uģis Lāma); un iekārtot un izrotāt mājas interjeru lēti un labi (Terēze Gruntmane).
Mūsu mūzikālā tauta varēja spēlēt ukuleli (Māra Vārpa) vai iepazīt trimdas kokli un tās vēsturi (Māra Linde/Dace Veinberga). Redzējām un dzirdējām iepriekš nepublicētu, galvenokārt Latgales ziemeļos pētniecības procesā laukā ierakstītu daudzbalsīgo dziedāšanu, (Anda Beitāne). Sadarbībā ar Tērvetes 3×3, iepazinām Skaņumājas muzeja instrumentus caur demonstrācijām (Sandra Lipska, Ilmārs Pumpurs), bet Latvieši pasaulē muzeja krājumus un to izstādīšanu aprakstīja Sarma Liepiņa, Marianna Auliciema, Ieva Vītola. Ar Ilzi Kancānu izsekojām Teodora Zeltiņa trīs grāmatu sērijas Antiņš Amerikā nonākšanai līdz mutvārdu vēstures līmenim, grāmatu pulciņam dabā izzinot minētās Ņujorkas un apkārtnes vietas un viesojoties vai nu pie aprakstos kariķētajiem tēliem vai satiekot tos, kas viņus atminās.
Ņujorkas universitātes Tiša skolas beidzējs, dokumentālo un spēlfilmu režisors Matīss Kaža izcili saistoši stāstīja par filmēšanas specifiku, aplūkojamās filmas radīšanas procesu, un saviem vienlīdz iespaidīgajiem paveiktajiem darbiem un nākotnes iecerēm. 3×3 izrādīja viņa trīs gadus tapušo, trīs kontinentos filmēto Klejotāji, par 1990. gados dzimušajiem latviešiem, kas dzīvē nemitiģi pārvietojas, nenogruntējoties nevienā galvenajā vietā vai pat valstī. Tēlošanas pavedienu turpinot, Māras Lewis vadībā lasot un iejūtoties tekstos no Skroderdienām Silmačos, nometnieki iejutās aktieru ādās. Ko nu vēl pēc tam—pa taisno uz Nacionālā teātra skatuves!
Atelpas brīžu izklaidi sagādāja nesenās gaŗezernieces Ilgas Rūtiņas „Gaŗezera spēle”, bet Ingrīda Erdmane ar bērniem-palīgiem lika minēt mīklas. Jaunās paaudzes pārstāvji Aldis un Dināra Briģi mūs informēja „kā meklēt laimi modernajā digitālā pasaulē”, metode, kas stipri atgādina Kažas klejotājus: nemitīgi mainoties un pielāgojoties, pārcelties no vietas uz vietu, katrā izmantojot digitālo vidi, lai ap sevi, vienalga tuvu vai tālu, pulcinātu sev vajadzīgos cilvēkus. Par vispārējo ikdienas labsajūtu gādāja dalība Brigitas Vīksniņas rīta vingrošanā un Lindas Sniedzes Taggartas rīta meditācijās, Lindai noturot arī vakara svecīšu dievkalpojumu. Citus vakarus bagātināja Lidija Slokenberga ar izjustu koncertu, kā arī nometnieki, kas paši sevi un citus izsmīdināja tradicionālajā talanta/beztalanta uzvedumā.
Izkustējušies, nodarbojušies, paēduši, tad izklaidējušies: varētu domāt, ka pietiktu. Bet nekā! Abas 3×3 nometnes piedāvāja ar vielu piesātinātus referātus. LU Latvijas Vēstures institūta mācībspēks Guntis Zemītis stāstīja par „Astronomiskām un dabas parādībām senatnē”. Zemītis saslēdza mūsu senās indo-eiropiešu tautas ieražas un ticējumus ar citām zemkopju un lopkopju tautām, kas visas balstījušās izplatījuma un dabīgās pasaules vērošanā, pierakstot neparastām parādībām, piemēram saules aptumsumiem, atbildību par dažādu dabas nelaimju rašanos.
Arī mums aktuālā klimatu maiņas tēma nebija sveša mūsu senajiem priekšgājējiem: Igaunijas un Latvijas teritorijā 5.-6. gadsimta t.s. „lielā ziema” iezīmē jaunus motīvus apbedīšanas tradīcijās, bet 700.-1350. gadu siltais periods ļāva izplesties, vikingiem apdzīvojot Grenlandi un Farēru salas un baltu ciltīm 9.-10. gadsimtos apdzīvojot Āraišu ezerpili. Taču jau „mazajam ledus laikmetam” sākoties, ap 1300.-1450. gadiem šīs vietas nācās pamest, ūdeņiem atkal saslēdzoties ledū, izraisot neražas un lielāku mirstību. Igaunijā Teoderichs vainoja 1191. g. 23. jūnija saules aptumsumu, citi vainoja 1264. gadā parādījušos komētu, kad zīmīgā kārtā pie reizes esot saslimis un miris Romas pāvests.
Taču mazajam ledus laikmetam turpinoties veselus 500 gadus līdz pat 1850. gadam, kļuva arvien aukstāks, par ko atkal vainoja komētu, parādījušos 1556. gadā vienlaicīgi ar daudzām ziemeļblāzmām. Šie kāvji—„jodu kaujas”—drīzāk izcēlušies sakarā ar ap šo laiku Peru izvirdušā vulkāna ap zemeslodi aplidojušie putekļi, kas neļāvuši saules stariem sasniegt zemi. Dendrologi mērot seno koku riņķus atzinuši 1601.-1602. gadus par Ziemeļeiropā vissliktākajiem koku augšanai, ar salnām vasarā un agru ziemu. Šīs parādības iemūžinātas mūsu dainās: Saule kūla mēnesnīcu/Ar sudraba čakārniņu [t.i. komētu]/Saule sēja rožu dārzu,/Mēnesnīca nosaldēja.
Novērsuši skatienu no debesu juma uz cietzemi un pat tālāk pazemē, trīsreiztrīsnieki izzināja peles tēlu folklorā. Daces Veinbergas stāstījums iesākās ar sarīkojumos tagad plaši piekoptu atzinuma un pateicības izteikšanu Ziemeļamerikas iedzimtajām tautām, kuras teritorijā sarīkojums notiek. Veinbergas plašais, pētījumos balstītais pārskats par peles tēlu atklāja, ka ne tikai latviešiem ir īpašas attiecības ar peli, par ko liecina dainas, dziesmas, mīklas un ticējumi, bet ka pastāv arī līvu, igauņu, votu, somu, un karēļu varianti. Atkārtotos motīvus—pele bērniņam velk saldu miegu, tek aukstā laikā zirņus zagt, tiek lūgta līst pazemē uz aizgājēja mūža māju—ilustrē dziesmu ieraksti: mūsu izcilo folkloras dziesminieku Zanes Šmites, pārējo Iļģu, un Julgī Staltes no 1936. g. Tartu izdotā sējuma Volkslieder der Liven.
Tikai ziemai raksturīgajās kaladū dziesmās un citur tautas radīto gara darbos īstā realitāte, ka peles ziemā salien siltumā pie savākto ēdamo krājumiem, pārvērsta, apdzejota un pacelta citā līmenī. Kāds garš jautājums-atbilde dziesmas savirknējums, kas soli pa solim paceļ pelīti no zemes līdz pat dieva dēliem, izraisīja atšķirīgus minējumus par nozīmi, taču ne to, ka panteistiskie dabu mīlošie latvieši šādā veidā izsaka visas radības vienlīdzību un svētumu. Noslēgumā Dace Veinberga pievērsās gan zinātnei, gan mistikai. Iepazīstinājusi ar visiem peļu paveidiem (Latvijā pieci), t.sk. slaveno susuri (no franču dormir) doru peli, kas ārā noguļ pusi gada ierakusies zemē, sekojošās sarunas aizgāja kristietības ietekmes, garu un dvēseļu, šamanisma un animisma virzienos…
Ilmārs Mežs izsekojis latviešu valodas izmaiņām pagātnē un paredz to nākotnes turpinājumus. Apliecinot, ka atsevišķās baltu ciltis pirms 1000 gadiem runājušas katra savā valodā, un ka kuršiem visilgāk noturējusies šāda lingvistiska atšķirtība, tomēr līdz 16. gadsimtam galvenās topošajai latviešu valodai atšķirības izzudušas. 1507. gada tēvreizes eksemplārs rokrakstā parāda pareizrakstību, kas pēc paskata varētu būt arābu zīmēm rakstīts. Jau par vienu valodu kļuvusi, latviešu dialektu kartē redzama neizsīkstošo vietējo variantu bagātība. Šī bagātība vēl iespaidīgāka kļūst ieraugot Ilmāra Meža sarūpēto sarakstu ar latviešu valodas zirgu krāsu apzīmējumiem, vesela lapa ar 15 dažādiem terminiem. (Kāda krāsa ir „pāts”?! Vai arī „zeltaini pāts”?!) Zirgu terminu saraksts ilustrē starptautisko iepriekšējo paaudžu archeologu un antropologu pamatpētījumus, kas izceļ seno indoeiropiešu neatraujāmi intīmo saiti ar zirgiem, kuru apzīmēšanai nepieciešamas vissmalkākās ādas krāsu nianses.
Mežs iesoļo modernos laikos ar Latvijas satversmes valodas pārskatu un tās sarakstītājas tautas demografisko raksturojumu. Divdesmitā gadsimta pašā sākumā latviešu pārsvars bija milzīgs, ar tautas vienmērīgu izvietojumu visā savā teritorijā, apstākļos, kad visām vajadzībām pietika varēt runāt tikai latviski. Iedzīvotāju skaitam dabīgi palielinoties, pilsētas, īpaši Rīga, izlauzās no saviem viduslaiku mūriem. Taču pirms un pēc Pirmā pasaules kara aizplūda daudzi cilvēki austrumu (zemes iegūšanas) un rietumu emigrācijās, sekoja Pirmais pasaules karš ar augstu mirstību, un jaunās brīvvalsts īsais mūžs aprāvās līdz ar Otro pasaules karu, krievu okupāciju un sekojošo plānveidīgo citu tautību iepludināšanu Latvijā. Vairums latviešu apguva krievu valodu un arī nepiespiesti pārslēdzās uz to, pat apstākļos, kuros paši bija vairākumā.
Mūsdienās Mežam šī raksturīpašība, kad valsts un valoda atkal nostiprinātas, nedod mieru. Kad kāds nemāk latviski, pāriet tagad uz angļu valodu. Jauniešu vidē, pat tādu pusaudžu, kas kāju nav spēruši ārpus Latvijas, modes kliedziens ir runāt angliski, pa vidu iespraužot kādu latvisku vārdu. Ilmārs Mežs pieļauj iespēju, ka nākotnē, šīm tendencēm turpinoties, latviešu valoda ieņems šaurāku, formālāku telpu—izglītībā, parlamentā un valdībā, bet automatiski izmantojamā ikdienas sarunvaloda starp savstarpēji nepazīstamiem cilvēkiem, arī starp latviešiem, varētu izrādīties—angļu.
Valodas izmaiņas arī spēlē lomu veco trimdu ļoti interesējošajā LU pētnieces Vitas Zelčes referātā „Latviešu prese ASV 19. gs. beigās un 20. gadsimta sākumā”. Zelče sauc virsrakstā nosaukto laika periodu par „masu laikmetu”, kuru raksturo lasītprasmes strauja izaugsme, mediju savairošanās, transporta (dzelzceļu, ostu) attīstība, un 1905. gada revolūcijas ietekmēts lūzums, latviešiem pieprasot savā zemē līdzvērtīgas tiesības kā ienācējiem vāciešiem un krieviem. Ceļa atvēršanu uz rietumiem visai krievu impērijai veicināja Liepājas ostas attīstība, kā arī 1906. gadā transatlantiskas kuģa līnijas uz ASV atvēršana. Taču līdz Pirmā pasaules kara iesākumam 1914. gadā, tikai 17% (15000) emigrantu no Latvijas devās uz ASV; austrumu virzienā, izmantojot Sibīrijas transmaģistrāli, zemes meklējumos devās 83% (215-225000) emigrantu.
Nav iespējams nodot tālāk Zelčes daudzo par ASV etnisko presi, t.sk. latviešu, sagatavoto tematikas un ģeogrāfiskā sadalījuma tabulu saturu, bet pārskats par vienu, galveno latviešu iebraucēju ASV izdevumu, Amerikas Vēstnesis, liecina par cenšanos iekļauties jaunajā tautā: „mēs amerikāņi”. Arī 1950s gadus piedzīvojušie pēckara bēgļi, un viņu bērni, labi atceras šādu vispār valdošu vidi, kādreiz pat spiedienu, amerikanizēties. Vita Zelče beidza savu informācijas bagāto sesiju norādot, ka šis lauks esot pētījumiem perspektīvs. Tādēļ šī raksta autore atļaujas viņu aicināt, nevis ciemos bet gan darbos, uz trimdas „māmuļas”, 1892. gadā dibinātās Filadelfijas Brīvo latvju biedrības, ar veciem preses izdevumiem piestūķēto archīvu un bibliotēku. Vita, brauciet šurp!
Referātu sērijas vēsturisko virknējumu noslēdza pazīstamais speciālists, Okupācijas muzeja līdzgaitnieks Uldis Neiburgs ar dziļu un plašu pētījumu par pretošanās un kolaborāciju Latvijā abās okupācijās, 1940-1990. Šo saturu papildināja Rita Laima Bērziņa stāstot par savu jauno projektu pārtulkot uz angļu valodu 2017. gadā iznākušo grāmatu Latvijas klusie varoņi. Pētera Bolšaita un Liepājas ebreja, augstā zinātnieka (komētu speciālista) Edvarda Andersa ierosinātais darbs izceļ uzdrīkstēšanos un uzupurēšanos, kuru izrādījuši atsevišķi Latvijas iedzīvotāji divu okupāciju apstākļos glābjot ebrejus, čigānus, pašus latviešus uz Vidzemes latviešu pretestības, t.sk. meža brāļu varonības fona.
Tematu turpināja līdz mūsdienām ALA sabiedrisko attiecību vadītājs Dzintars Dzilna, atskatoties uz latviešu devumu brīvības atgūšanā un NATO iekļūšanā ar aicinājumu „Ko mēs ASV latvieši varam darīt Latvijas aizsardzības labā?”. ANO darbiniece un Rodas stipendiāte, zooloģijas doktore Zinta Zommere stāstīja par ANO struktūru un funkcijām, veicinot multilaterālismu un globālo pārvaldību attiecībā uz citu, mūslaiku apdraudējumu: pasaules pārsilšanu. Ar attēliem bagātīgi ilustrētais piemērs ir viņas pavadītais laiks ļoti karstajā, neciešami mitrajā Rietumāfrikas valstī pie Atlantijas okeāna, Sierra Leone.
Gaŗezera 3×3 rīkotāji sarūpējuši intervijas ar trīs īpaši redzamām personām, kas katra savā veidā devusi milzu ieguldījumu Latvijā, tās kultūrā un/vai politikā. Pētera Špela sarunā ar Holivudā apbalvoto Lolitu Ritmani, mūzikla Eslingena komponisti un tās izrāžu gatavošanas līdzdarbnieci, sniedz ieskatu viņas dzīvē un radošajā procesā. Aicināta pati sevi iepazīstināt, Lolita sevi raksturo četros vārdos: mūziķe, komponiste, sieva, māte (bērni Andris, Aija, Ilze jau pieauguši…).
Jaunībā ar savu māsu Brigitu rietumkrasta meiteņu ansamblī Dzintars dziedājušā mūziķe rādīja klipus no nesen Oskara balvai mūzikas kategorijā nominētās spēlfilmas, uzņemta pēc Aleksandra Grīna rakstītā romāna Dvēseļu putenis (ASV Blizzard of Souls, Anglijā The Riflemen). Klips sastāv no momentiem, kad mūzika īpaši izceļas—kaut filmas mūziku nevajagot ievērot, tikai sajust, organiski iekļautu dotajā ainā, izceļot tikai kādu atkārtotu tēmu. Lolita strādā mājās ar plašu aparatūras klāstu, izskatot visu filmu, atkārtojot ainu pa ainai, beidzot noskatoties sakomponētās mūzikas tēmas ar režisoru, atkal papriekšu visai filmai, tad ainu pa ainai. Īpaši izcila bijusi ieskaņošanas iespēja Latvijā, ar īstu orķestri nevis sintizatoru, un ar slaveno Māra Sirmā vadīto kori Latvija. Pēc filmas pirmizrādes, notikušu pārsteidzošā kārtā Ukrainā, Lāčplēša dienā, tā izgāja pa pasauli. Mums aktuāli, ka nākošo Latvijas Dziesmu svētku repertuārā iekļauta filmas pēdējā dziesma.
No agras jaunības Lolitai Ritmanei bija lemts kļūt par mūziķi. No bernu kājas dziedājusi un spēlējusi instrumentus, jau 17 gadu vecumā viņa esot atstājusi mājas, lai dzīvotu Losandželosā un mācītos filmu mūzikas komponēšanu. No sākuma viņa komponējusi galvenokārt televīzijas multfilmām, pamazām uzstrādājoties līdz pilnmetrāžas zīmētajām filmām. Holivudai (un vispār visai pasaulei) tipiskā sievietes līdzdalības procesos nonivelēšana uz zemākiem līmeņiem spēlējusi savu lomu Lolitas karjerā, ko viņa aktīvi apkarojusi dibinot dažādus sieviešu grupējumus un palīdzot jaunpienācējām. Lolitai Dvēseļu putenis ir pirmā piedalīšanās tik vērienīgā (Oskaru) publicitātes kampaņā. Šis arī esot pirmais gadījums, kad Lolitas latviešu un amerikāņu pasaules esot salējušās.
Starp nesenajiem sasniegumiem un nākotnes iecerēm ir Raimonda Paula komponētās mūzikas aranžējumi Elīnas Garančas koncertam; Zigfrīda Muktupāvela jaunā albuma gatavošana; vēl ne gluži izveidojies projekts lielajiem Dziesmu svētkiem ar Dzintaru Raču; mūzika HBO Max zīmētai filmai; un sieviešu komponistu organizācijas dibināšana. Noslēgusi savu stāstījumu ar klipu no Jūlijas Plostnieces Eslingenas solo „Es ticu”, arī mēs ticam Lolitas Ritmanes lietišķībai un simpātiskajam tiešumam. Urrā Lolita, tik uz priekšu!
Čikāgietis Kārlis Streips noteikti ir starp visagrāk, uz neatkarību tikai vēl atgūstošo Latviju iebraukušajiem rietumu latviešiem, kas pārcēlās un izveidoja karjeru kā žurnālists un valsts politikas dažādo virmojumu komentētājs, nu jau gadu desmitiem. Viņu sarunā, Anita Millere ātri atkārtoja biogrāfijas galvenās iezīmes—ģimenē ar trīs māsām, māte Mazputniņa redaktore un Easy Way to Latvian autore, latviskā skološanās Čikāgas Krišjāņa Barona skolā, Gaŗezera Vasaras vidusskolā, MLĢ. Tātad—superletiņš.
Izstudējis 1989. gadā žurnalistiku, Kārlis dodas uz Latviju mācīt angļu valodu Svešvalodu fakultātē, sākot no septembra… Tā vietā nonāk mācīt VEFā, tiek ievilkts Tautas frontē, rediģē Atmodu sākot ar puslaiku tad pārņemot pilno slodzi. Joprojām plāno turpināt izglītību ASV, bet paredzētais Merilendas universitātes maģistra grāds izpaliek, kad 2. semestrī, strādājot ALA, sākas barikādes. Nedēļu pēc 1991. gada septembra puča ar Meierovicu brauc uz EDSO Maskavā, tad uz Rīgu atrast telpas PBLA birojam. Ieradies uz 4-5 nedēļām Latvijā, palicis tagad jau 30 gadu.
Elpu aizraujošs temps Kārlim Streipam nav svešs, jo viss viņa stāstījums norit zibens ātrumā, jaucot tematus, lēcot turp atpakaļ gan laikā gan ģeogrāfiski, gan attiecībā uz ziņu izpelnījušiem Latvijas un pasaules notikumiem, un no galvas it kā atceroties katru faktu, detaļu, datumu. Nākošajā vārdu lavīnā dzirdam par Olimpiādi; Latvijas paralimpiešu panākumiem; Lukašenko balto bēgļu, kas prot krieviski, plūdiem; un savā patiesībā ierakušos ES bēgļu programmu. Vakcinēto mazais skaits un nepietiekama skolu ventilācija noved pie latviešu valodas lamāšanās trūkumiem un nerātnām dainām, tai skaitā arī starp citu par gejiem. Un vēl: Tramps, Brexit idiotiskais lēmums, reakcionārie spēki Eiropā (Marina Lepēna, Itālijas un Polijas populisti) un sistēma, kurā ES, lai sodītu kādu valsti (piemēram Ungāriju vai Poliju), jāpanāk visu dalībvalstu piekrišana—bet protams Ungārija un Polija viena otru nekad nesodīs.
Otrās Saeimas vēlēšanās esot bijis 141 saraksts. Nākošā rudens 14. Saeimas vēlēšanās Saskaņai būšot parastais 20% neskatoties uz vecu un mirstošu elektorātu. Pārējos 80% dalīs septiņas, astoņas, vai deviņas latviskas partijas. No desmit ballām Streips dotu Kariņam astoņas, viņš esot ļoti veiksmīgs un spējīgs. Levits ir viskvalificētākais prezidents, kāds Latvijai jebkad bijis. Vislabākā runātāja esot Vaira Vīķe-Freiberga. Atbildot uz jautājumu par jauno pašvaldību sistēmu, Streips norāda, ka nelielie administratīvie sadalījumi bijuši pārāk mazi iedzīvotāju skaita ziņā, ka lielākiem novadiem, ar vienu centru katrā, iespējas apgūt finansējumi ir labākas. Jaunais modelis aptuveni līdzinās padomju rajoniem. Laikā kad visi citi apvienojās, Latvija atgūstot neatkarību likvidēja kolhozus, sadrupinot saimniecības. Demogrāfija joprojām ir problēma; lielākajā pilsētā Rīgā dzīvo 600,000, nākošajā, otrās vietas Daugavpilī, zem 100,000. Streips atminējās 90. gadu mežonīgo rietumu atdarināšanu un „puķu tirgotāju” miljonārus, kam sekoja 2008.-09. gadu ekonomiskā krīze un Valda Dombrovska prezidentūra.
ES robežas atvēra; tad Lielbritānija un Īrija kā pirmie atvēra savus darba tirgus. Pastāv repatriācijas programma, bet no turienes cilvēki atgriežas pilnīgi citādi. Eiropas jaunā trimda ar veco nesatiek, nav īpaši daudz kontaktu. Nevaram vairs būt latvieši viensētā, esam Eiropā un jau ir otrā paaudze, kas neatceras Padomju Savienību un okupāciju, bet iespējamas zemūdens naftas dēļ Latvija un Lietuva vēl šodien nav noslēgušas jūras robežas līgumu.
Latvijā valdošais ģimenes modelis ir vientuļās māmiņas ar vecmāmiņu, jo tēvs aizgājis pie jaunākas partneres. „Latvijā valda konservatīvi likumi, bet Eiropas Cilvēktiesību tiesa atrisinās partnerattiecību/viendzimuma laulību jautājumu. Latvijā līdz šim neviens redzams cilvēks nav atklājies.”
[Kārlis Streips runā pārliecinoši bet nepārtraukti un ātri. Šī stāstījuma atgremotāja atsakās no atbildības par izlaisto vielu, nepieņem labojumus un sūdzību vēstules, un aicina katru, lai pats noklausās faktiem un uzskatiem pārbagāto bet nestrukturēto interviju!]
Bez šaubām, visu Latvijā atgriezušos trimdinieku pašu korifeju pārstāv psicholoģe, folkloras pētniece, autore un izcila lektore/pasniedzēja, kas savā laikā neiztrūkstoši bagātinājusi vairākas divreizdivi- un trīsreiztrīsnieku paaudzes, bet, Latvijā atgriezusies, ne tikai ieņēma prezidentes amatu, bet to darīja laikā, kad pirmkārt pašu amatu vēl bija jānostiprina, tam izcīnot pienācīgo vērienu un respektu, un otrkārt, kad padomju ēras netikumi vēl joprojām bija tik dziļi iesakņojušies, ka rietumniekam tos vispār neaptvert.
Nedrīkstam arī aizmirst, ka Satversme Valsts prezidenta iespējas ietekmēt izpildvaru ir maksimāli ierobežojusi.
Var strīdēties par to, cik pēdējais apstāklis, kas arī prezidenta līmenī noteikti kavēja īstenot dažas ieceres, spēlēja lomu Vairas Vīķes-Freibergas pievēršanos ārpolitikai kā tā laikā Latvijas absolūtai prioritātei. Taču viņas ārpolitikas sasniegumu nozīmi tā īsti novērtēt var tikai šodien, kad starp bijušajām, brīvību atguvušajām padomju republikām, kas laikus iekļuva NATO un ES, iepretīm tām, kam tas neizdevās—Baltkrievija, Ukraina, Moldova— likteņu kontrasts ir tik žilbinošs, ka atskatoties jānoskurinājas par to, kā būtu bijis, ja Prezidente nebūtu panākusi šo vissvarīgāko Latvijas mērķi.
Māra Linde, intervējot Vairu Vīķi-Freibergu, prātīgi un drosmīgi uzsāka sarunu ar kutelīga jautājuma noskaidrošanu: 2×2 un 3x3nieki pēc sena reglamenta viens otru uzrunā uz „tu”, kā lai viņa uzrunā eksprezidenti? Atbilde: par cik „tu” tradīcija joprojām ir spēkā, uz „tu”. Savā prezidentūras laikā viņa esot konsekventi pašas biroja darbiniekus uzrunājusi uz Jūs, lai darba apstākļos noturētu ar visiem vienādu profesionālu toni.
Tālāk noskaidrojās, ka pa pandēmijas laiku Vīķe-Freiberga pirmo reizi dzīvē pavadījusi veselu gadu laukos, savās Īvandes mājās pie Kuldīgas, bet uz dīkstāvi cerēt nevar. Tāpat nākas nosēdēt cauru dienu pie datora, jo no iepriekšējā amata nāk līdzi visādas saistības, sākot ar pašas dibināto Madrides klubu, un beidzot ar nemitīgi ienākošajiem lūgumiem populārajai orātorei uzstāties un runāt, par kuriem jāizšķiras, jā vai nē. Vai viņa kādreiz atbild arī nē? „Principā jā, praksē nē.”
Ar zoom platformā klātesošajiem mazliet gremdējusies atmiņās par savā laikā apmeklētajām nometnēm (ievērības vērta ir 1998. gada Salacgrīvas 3×3, kur sievietes lektores gulēja cita pie citas uz matračiem, kas bija novietoti uz grīdas), eksprezidente pievērsās jautājumam, vai var būt latvietis, ja nerunā latviski? Vai noteicošais siets latvietībai ir valodas prašana? Te esot jāšķiro tautība un pilsonība. No pilsonības kandidāta ir tiesības pieprasīt valodas prašanu, jo vēlamā valsts ir vienīgā vieta pasaulē, kur runā šajā valodā. Valoda ir daļa no pilsonības. Diasporā dzīvojošajiem situācija ir pilnīgi cita, tas ir personīgs jautājums par to, kā pats sevi redz pēc tautības. Šādos apstākļos maksimāli plaši vajagot piesaistīt cilvēkus, un 3×3 nometnē, kas dibināta, lai latvietību veicinātu, tomēr vajag to piekopt.
Agrākā sesijā Rita Laima Bērziņa stāstīja par Latvijas klusajiem varoņiem,kas kara laikā slēpa ebrejus, tos cēla jūrai pāri, vai citādi palīdzēja. Māra Linde vaicāja, kā atspēkot apgalvojumus par latviešiem kā „žīdu šāvējiem”? Izrādās, ka savas prezidentūras laikā un arī pēc tam Vairai Vīķei-Freibergai tas bijis jādara atkārtoti—sekoja garāks apraksts par vairākām instancēm, kad viņu burtiski pratināja par šo tēmu vai pati brīvprātīgi ierosinājusi sarunas ar ļoti redzamiem ebreju kopienas pārstāvjiem, skaidrošanas nolūkos. Par abu tautu attiecībām līdz Pirmajam pasaules karam, kad šīs kopienas, ar nelielām g.k. sīkās komercijas rakstura atkāpēm, faktiski nekontaktējās, Vīķe-Freiberga piedāvāja interesantu cēloni: viena tauta piesieta pie zemes, kuru nedrīkst atstāt; otrai tautai pilnībā aizliegts iegādāties zemi.
Tematu, kurš izvērtās par visas zoom sesijas ilgo smagumpunktu un kuru Vaira Vīķe-Freiberga plaši iztirzāja gan valstiski, gan personīgi, šeit raksturo tikai būtisko argumentu kopsavilkums:
Atbilde griežas ap vairākām asīm: 1) zināt vēsturi, pierādītos faktus, un reālo situāciju: ne cara, ne brīvvalsts laikā Latvijas teritorijā nav bijis neviena dokumentēta masveida iznīcināšanas—pogroma—incidenta; 2) Latvijas likumdošana nepieļauj noilgumu trīs noziegumiem: noziegumiem pret cilvēci, kara noziegumiem, genocīdam; 3) nepastāv tāda lieta kā kolektīva vaina, ne kolektīva atbildība: tie ir indivīdi, smagi noziedzēji, kās īsteno šādus pārkāpumus, nevis veselas tautas; 4) okupācijas apstākļos esošais valsts aparāts tiek iznīcināts. Latvijas gadījumā pirmā, PSRS okupācija, iesākās ar valsts un vietējo pārvalžu pārstāvju iznīcināšanu pēc sarakstiem —nošaujot, izsūtot—un funkcionējoša valsts, kas nestu atbildību, beidza pastāvēt.
Apstākļos, kad pašu valsts ir iznīcināta, no kā tad lai prasa atbildību par genocīdu? Izrādās, ka Vairai Vīķei-Freiberga jāpateicas ne tikai par NATO un ES veiksmēm, bet arī par ilgstošu un grūtu skaidrošanas darbu…
Pēc tik smaga temata, tālāk nebija, kur iet. Klātesošie atcerējās sen redzētās Skroderdienu izrādes, kurās ebreju tēli esot bijuši patiešām kariķēti. Citi prasīja dažādus jautājumus, un savās atbildēs Vīķe-Freiberga starp citu apstiprināja Ilmāra Meža nojautu, ka kopējā valoda izvērtīsies par angļu, jo jaunieši „ekrānos dzīvo” un runāt angliski esot stilīgi. Bērniem esot jāmācās dzejoļus no galvas atmiņu trenēt, un jālasa grāmatas vārdu krājumu attīstīt. Sesija nobeidzās ar kopīgu nofotografēšanos „ekrānšāviņā” kas pārsniedza kontinentus.
Šīs vasaras abu neklātienes 3×3 nometņu vislietišķākā sesija iespējams bija tieši tā, kas sagādāja visvairāk tīra prieka—jo rīcības komitejas vadītāja Anša Vīksniņa stāstījums par 2022. gada Minesotas Dziesmu svētkiem uzvēdīja absolūtu pārliecību par izcili pārdomātu programmu un praktisku izkārtojumu, kas, tandēmā iedarbojoties, pievilks un noturēs publiku kopīgā svētku svinēšanas skurbulī.
Kā pirmo lietišķo elementu, jālūdz katram aizlikt aiz auss Vīksniņa brīdinājumu par Misisipi upes krasta Dvīņu pilsētām: Dziesmu svētki notiek St. Paulā! Nebraukt uz Mineāpoli! Ielidojot, nekāpt vilcienā, bet izvēlēties autobusu, kas divreiz stundā brauc tieši uz St. Paulu! Tālāk sekoja celtņu attēlu virkne, kuras—viesnīcas tāpat kā paredzēto sarīkojumu zāles, ēkas, katedrāle, arēna—pilsētas nelielajā centrā sanāk kājniekiem 10 minūšu attālumā viena no otras. Komitejas vadītājs, vienkārši parādot un iepazīstinot ar ēkām, pārvērta prozaisku uzdevumu par iedvesmojošu solījumu klausītājiem: būs forši!
Šo priekšnojautu pamato paredzēto sarīkojumu virkne. Ieskaņai: pasaulslavenā komponista Ērika Ešenvalda darbu koncerts, pašam komponistam klātesot, diviem jaundarbiem padusē, un vēl aiz sevis velkot līdzi divus Latvijas korus, Masku (Babīte) un Anima (Saulkrasti). Pievienosies Latvijas komponistu jau iemīlējušais Mineāpoles amerikāņu koris, kas visi kopīgi ar izcilu akustiku apveltītajā St. Paula katedrālē sniegs koncertu ne tikai mums, bet arī vietējai sabiedrībai. Lux Aeterna! Vēlāk svētku apmeklētāji iepazīsies arī ar citu Dvīņu pilsētas dievnamu, Debessbraukšanas katoļu baznīcu, kur garīgajā koncertā uzstāsies gan solisti, gan kori.
Nākošais seko absolūtais pretstats—iepazīšanās zaļumballe, salā Misisipi upē, ar cūkas bērēm, ēdiena klāstu, un bāru. Jau no balles paša sākuma katrs būs spiests izsvempties no sēdvietas, jo sāksies danči! Kurš gan gribēs nokavēt kaut vienu danci, lai gan vēlāk sekos arī latviešiem klasiska balles mūzika: valši, polkas, fokstroti, utt. Teltī mūzicēs Stokholmas spēlmaņi un pašmāju folkloras kopa Lini. Ballinieki virpuļos griezīsies uz tam paredzētas platformas. Blakus šalks kontinenta visvarenākā upe.
No danču brīvā stila pārsviedīsimies pie izcilām tautas deju grupām, kas sacentīsies jaundeju demonstrēšanā, slavenajā no Garrison Keeler laikiem Ficdžeralda teātrī. Tikpat slavenā Krisīte Skara piekritusi šo teicamnieku deju kopas saņemt rokās, lai izdibinātu, kuras apbalvotās jaundejas varēsim redzēt atkal nākošos Dziesmu svētkos, jau kā atzītā pamatrepertuāra sastāvdaļas.
Ziemas sniega un ledus apveltītajā St. Paulā, ledushokeja faniem labi pazīstama ir Ordveja centra arēna, bet nez’ vai šie fani vispār, no lidojošajām ripām izvairoties, apzinās, ka tur ir gan liela zāle, gan maza zāle, un tur notiks ne tikai abi galvenie lieluzvedumi (Astrīdas Liziņas vadītais, sekojot Baltimoras veiksmei, tautas deju lieluzvedums „Latvijas novadi” un protams visu svētku nagla, kopkoru koncerts) bet arī intīms (bez lidojošām ripām) simfoniskais un kamermūzikas vakars.
Agrīnajai ASV austrumkrasta rokgrupai Akacis dalībnieku vairumam mūsdienās, lai sniegtu koncertu St. Paula Palace teātrī, jāierodas no Latvijas, kur savas sendienu grupas slavu, ar ievērojamu Latviešu fonda atbalstu, nesen atdzīvinājis Gatis Gaujenieks, savedot kārtībā, sistematizējot, un izdodot grupas ierakstīto skaņdarbu arhīvu. Viņam pievienosies Arnolds Kārklis, Jānis Abens, Mārtīņš Strauss, Dainis Romans, un Mārtiņš Linde, ar viessolisti Imantu Nīgalu. Atsevišķā koncertā uzstāsies arī Latvijas rokgrupa, „Zelta mikrofona” 2019. gadā par vislabāko albumu apbalvotie Astro’n’out un dīdžējs Aiva no Rīgas, kas abi priecēs arī Jauniešu ballē.
Nav iespējams iekļaut visus Minesotas Dziesmu svētku blakus sarīkojumus: Māras Pelēces Latviešu fonda atbalstītās filmas pirmizrāde par pretkomunisma demonstrācijām ar Jura Bļodnieka neiztrūkstošo veco auto Valiant; divas mākslas izstādes, gleznas un grafika; Raimonda Staprāna luga Anšlavs un Veronika ar Jaunā Rīgas teātra aktieri Kasparu Znotiņu Anšlava lomā; kabarē vakars un bērnu ballīte; rakstnieku cēliens; dievkalpojums un dievtuŗu daudzinājums; viesnīcas atvērtajā telpā, brīvas uzstāšanās, kurās noteikti klausīsimies vietējo Sudrabavotu un, Māras Lindes ierosmē, koklētāju neformālu saspēlēšanos; svētku vakariņas, tad balle, kam pēc neizgulētas nakts sekos, protams, džeza brokastis.
Minesotas Dziesmu svētki, St. Paulā: 2022. gada 29. jūnijs-4. jūlijs
Mājaslapa: https://www.latviansongfest2022.org/
Biļetes pārdošanā mājas lapā sākot: 2021. g. 18. novembrī